29/06/2013

Šis gads var būt liktenīgs latviešiem

Otto Ozols

Otto Ozols, Speciāli TVNET

2013. gada 28. jūnijā

Bez pārspīlējumiem, balstoties uz aukstiem, nepielūdzamiem skaitļiem, šis gads var izrādīties liktenīgs latviešiem kā nācijai. Ja valdība jau ar nākošā gada budžetu neatradīs pietiekami daudz līdzekļu, likumu un dažādu atbalsta programmu demogrāfiskās situācijas uzlabošanai, tad latviešiem un līdz ar to latviešu valodai beigas ir saredzamas pārskatāmā nākotnē. Nepalīdzēs nekādi referendumi, patriotiski saukļi, Dziesmu svētki vai Baltijas ceļi. Nekas. Briselē ar lielu pompu atklātā «Baltijas ceļa» aleja Latvijai var izrādīties sāpju ceļš uz Aizsauli.

Speciālisti norāda: ja šobrīd netiek panākts līdzsvars starp jaundzimušo un mirušo skaitu, tad pēc pāris gadiem nelīdzēs ekonomiskā stabilizācija – nācijas izdzīvošanai būs nepieciešams 3 – 4 vidējais bērnu skaits ģimenēs. Un tas ir nereāli. Ar to sāksies process, pēc kura nācijas izzušana vairs nebūs apstādināma. Ne pie igauņu, ne pie islandiešu skaita. Tāpēc valdībai ir nopietni jāmobilizē visi spēki jau šobrīd. Jaunākie statistikas dati apliecina, ka situācija joprojām ir kritiska un būtiskas izmaiņas nav notikušas.

2012. gadā zaudējām 20 500 cilvēku, 2013. gadā zaudējumi turpinās

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem Latvija 2012. gadā ir zaudējusi 20 500 cilvēku – mirušo skaitam pārsniedzot dzimušo skaitu, zaudēti 9100, bet ilgtermiņa migrācijas dēļ – pat 11 400. Tikpat biedējoši ir 2013. gada pirmās puses skaitļi – šogad līdz jūnijam Latvijā dzimuši 8210 bērni, kas ir par 196 jaundzimušajiem vairāk nekā pērn šajā pašā periodā, kad piedzima 8041. Tikmēr mirstības rādītāji turpina saglabāties augstāki – 2013. gada pirmo piecu mēnešu laikā Latvijā mūžībā aizgājuši 13 290 cilvēki. Turklāt tas ir par 496 cilvēkiem vairāk nekā pērn šajā periodā.

Mazs cerību stars varētu šķist kaut nelielais, bet dzimstības pieaugums. Tomēr ar šiem skaitļiem ir jābūt uzmanīgiem, jo šobrīd par jaunajiem vecākiem kļūst bērni, kuri paši dzimuši 80. gadu otrajā pusē, kad Latvijā bija straujš dzimstības pieaugums. Proti, šobrīd vienkārši ir vairāk jauno vecāku nekā pāris gadus iepriekš. Tikmēr, aukstā un nežēlīgā valodā runājot, bilance tik un tā joprojām paliek negatīva. Latvija turpina izmirt.

Skeptiķi, protams, aizrādīs, ka valdība nevienu nevar piespiest radīt vairāk bērnu, Rietumu pasaulē šādas tendences it kā vērojamas gandrīz visur. Tie ir pavirši, virspusēji apgalvojumi. Vispirms tepat tuvējās Igaunijas piemērs precīzi norāda, ka var apstādināt nācijas izmiršanu. Izlēmīgi un gudri rīkojoties, viņu valdības ar visas sabiedrības atbalstu no šā gadsimta sākuma ir strādājušas, lai radītu drošības sajūtu jaunajiem vecākiem. Tieši drošības sajūta ir pats svarīgākais. Pabalstiem ir jābūt, bet vieni paši tie vēl neko nelīdz; ir jābūt ļoti pārdomātai kopējai atbalsta programmai – sākot ar bērnudārza vietām, bezmaksas ēdināšanu skolās, pareizām nodokļu atlaidēm. Vecākiem ir jāapzinās, ka ģimenes pieaugums viņus nepakļaus nabadzības riskiem. Šī politika ir devusi labus rezultātus – igauņu kā nācijas izmiršana ir apstādināta. Daži Latvijas politiķi to ir mēģinājuši apšaubīt, bet argumenti parasti bija virspusēja manipulēšana ar skaitļiem un puspatiesībām.

Šis var būt pēdējais gads. 2014./15. – būs pārāk tuvu kritienam, kuru neapturēt

Igaunijas pieredze rāda, ka, gudri un izlēmīgi rīkojoties, situāciju var glābt. Ja Latvijas politiķi jūt kaut mazāko atbildību par Latvijas nākotni, tad viņiem ir no tās jāmācās, jārīkojas pat straujāk un radikālāk, jo ļoti daudz laika jau ir zaudēts. Vispirmām kārtām ir jāizdara viss, lai novērstu apkaunojošo situāciju, ka valstī vislielākajam nabadzības riskam pakļautas tieši daudzbērnu ģimenes un vientuļie vecāki. Lielais trūcīgo cilvēku skaits šajās grupās liecina, ka te ir tieši valsts politikas sistēmiskas kļūdas.

 

Tāpat ir beidzot ļoti radikāli jārīkojas arī veselības aizsardzības sistēmā. Jaundzimušo mirstība pirmajā dzīves gadā kā viens no svarīgākajiem demogrāfisko situāciju raksturojošajiem rādītājiem. CSP norāda, ka Latvijā tas ir viens no augstākajiem Eiropā. 2011. gadā augstāka zīdaiņu mirstība bija tikai Rumānijā – 9,4 mirušie uz 1000 dzīvi dzimušajiem un Bulgārijā – 8,5. Latvijā šis rādītājs bija 6,6. Arī 2012. gadā Latvijā nomira 125 bērni, nesasnieguši gada vecumu (6,3 uz 1000 dzīvi dzimušajiem). Visaugstākais šis rādītājs bija Latgales reģionā – 10,0 miruši zīdaiņi uz 1000 dzīvi dzimušajiem.Šobrīd plānojot nākošā gada budžetu, visām partijām ir jāsaprot, kas ir īstā un vienīgā prioritāte. Nekur nav pilnīgi precīzas receptes, kā risināt sarežģītas demogrāfiskas problēmas. Bet tas nevar būt par attaisnojumu nerīkoties izlēmīgi un pārliecinoši. Ja kāds valdība nav par to pārliecināts, turpina neskaidri filozofēt, tad viņam jāļauj to darīt. Bet ārpus valdības vai Saeimas. Personām, kurām nav īstas pārliecības un skaidra redzējuma, kā glābt Latviju no izmiršanas, vienkārši jāpaiet malā. Kritiskās situācijās nepieciešami cilvēki, kuri tic savas valsts nākotnei. Un Latvijas nākotne ir bērni. Valsts nevar piespiest tos radīt, bet tā var aizsargāt un pilnvērtīgi atbalstīt cilvēkus, kuri uzņēmušies šo skaisto un tik atbildīgo pienākumu.

Ja valdība tam nepievērsīs pienācīgu uzmanību jau ar 2014. gadu, tad 2015. vai 2016. gads var izrādīties liktenīgi. Jo tas ir pārāk tuvu brīdim, kad kritienu vairs nevar apstādināt.

Advertisements
14/04/2013

This is abortion

http://allbeggars.blogspot.com.au/2013/03/this-is-abortion.html

18/01/2013

Manifestācija par atmodas vērtībām

Doma laukumā rīkos tautas manifestāciju par atmodas vērtībām

Vairākas sabiedriskās organizācijas – Jāņa Čakstes demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības biedrība, Asociācija Ģimene, Latvijas Ordeņu brālība un citas – Rīgas domē iesniegušas lūgumu barikāžu aizstāvju atceres dienā, 20.janvārī, Doma laukumā rīkot plašu tautas manifestāciju Uz barikādēm – par Latvijas pastāvēšanu!, informē manifestācijas organizatoru pārstāve Eva Lūse.

“Latvijas valstiskuma atjaunošanai aprit 21 gads. Beidzot esam kļuvuši pilngadīgi, tāpēc vēlamies paši lemt savu likteni. Mums ir jāatgriežas pie atmodas laika ideāliem un vērtībām,” uzskata manifestācijas iniciatori. Manifestācijas organizatori uzsver, ka tās galvenais mērķis ir atjaunot demokrātiju valstī, lai nosargātu nacionālo suverenitāti, pašapziņu un dabīgu ģimeni, kas ir katras tautas izdzīvošanas pamatā.

Tautas manifestācijas rīkotāji aicina vienoties visas tautības un vecuma cilvēkus nacionālas valsts idejas vārdā, lai nodrošinātu augstu morāli politikā, godprātīgu valsts pārvaldi, demokrātijas pamatprincipu ievērošanu, tradicionālas ģimenes vērtības aizsardzību. Tautas sapulces rīkotāji aicina vectētiņus un vecmāmiņas, represētos un karā izdzīvojušos, pedagogus un mediķus, mācītājus un draudžu locekļus, inteliģenci un studentus, topošos un esošos vecākus, visu tautību cilvēkus, kuri ciena Latvijas valsti, vienoties un uzturēt dzīvu barikāžu laika sapni – brīva un neatkarīga Latvija. “Iestāsimies par mūsu ģimenēm un bērniem, jo tas ir vienīgais ilgtspējīgas Latvijas garants,” uzsver akcijas organizatori.

Manifestācijas ieceres autori norāda, ka latvieši ir viena no straujāk izmirstošajām tautām pasaulē, jaunieši, ģimenes ar bērniem turpina pamest Latviju, nacionālās bagātības ir izsaimniekotas, lauki iztukšoti, sagrauts iekšējais tirgus, un valsts pakļaujas aizvien lielākam ārvalstu banku diktātam, kamēr krīzes smagums ir uzvelts tikai uz vienkāršās tautas pleciem. “Šodien sākam zaudēt arī vārda brīvību un demokrātijas pamatprincipus, par ko liecina eiro steidzīgā ieviešana, ignorējot vairākuma viedokli, kā arī aizvien uzstājīgāki centieni graut tradicionālo ģimenes modeli, vērtības, mūsu bērnu un jauniešu tikumību. Atsevišķi pašmāju politiķi, “eksperti”, nevalstiskās organizācijas, kuras tiek sponsorētas no ārzemēm, lobē savas intereses, aizbildinoties ar dzimumu līdztiesību, rūpēm par reproduktīvo veselību, cilvēktiesībām, apzināti grauj Latvijas likumdošanā nopamatoto ģimenes tiesību izpratni,” teikts medijiem izplatītajā paziņojumā.

Manifestācijas idejas autori norāda, ka Ministru kabinets pirmdien ārkārtas sēdē ir noraidījis tieslietu ministra argumentāciju Latvijā neatbalstīt Eiropas Savienības Komisijas prasīto partnerattiecību mantisko attiecību regulu, un jau rīt par šiem jautājumiem lems Saeimas deputāti.

18/01/2013

Cerīga ziņa no Francijas

Decembrī divi Francijas parlamenta apakšpalātas (Nacionālās Asamblejas) deputāti Virginie Duby-Muller un Xavier Breton pieprasījuši veikt izmeklēšanu par dzimtes ideoloģijas pārmērīgo ietekmi uz Francijas izglītības sistēmu un citām jomām.

Savā rakstiskajā pieprasījumā viņi pieprasa veikt: “pilnīgu uzskaitījumu par šīs teorijas izplatību valstī: politikās, kas orientētas uz maziem bērniem, izglītību, skolu un augstskolu vadlīnijās, sieviešu tiesību jomā, ģimenes tiesību jomā, sociālo tiesību jomā, pārvaldē un tiesu sistēmā.”

http://www.lifesitenews.com/news/french-parliamentarians-seek-investigation-of-growing-influence-of-gender-i

Šis pieprasījumu franču valodā:

http://unionrepublicaine.fr/enfance-en-danger-la-theorie-gender-imposee-dans-les-ecoles/

Tas ir cerīgi!

17/10/2012

Vai cīnīties par demogrāfiju vispār ir vērts?

Fakti ir neapgāžami – ja netiks stimulētas laist pasaulē bērniņu tās daudzās sievietes, kas piedzima dzimstības buma laikā 80-tajos gados, cerība panākt jebkādu dzimstības pieaugumu būs neglābjami zudusi uz visiem laikiem.

Pat ar visām 80-tajos gados sadzimušajām tagadējām potenciālajām māmiņām, no kurām nav arī skaidrs, cik ir palikušas Latvijā, nepietiktu, lai glābtu dziļo krīzi.

Sekas būs ne uzreiz, bet pēc gadiem 40, saka demogrāfs Ilmārs Mežs – mēs būsim pensionāri, ļoti ļoti daudz pensionāru dzīvos Latvijā, ar pavisam mazu skaitu darba spējīgo. Aina nav no iepriecinošākajām, ja domāju, kādi nodokļu slogi, dzīves apstākļi šādā valstī būs maniem bērniem.

Bez ekonomiskā aspekta ir arī fakts par nāciju – tā izmirst,bet ne jau īsajām valdībām par to kāda rūpe. Tie ir ilgtermiņa jautājumi, kuri pēc būtības neinteresē viendienīšus politiķus -viņu atbildības līmenis tik tālu nesniedzas, bet rīcības sekas jutīsim mēs visi – paaudžu paaudzēs.

Kāpēc neviens no pēdējo 4 gadu “valdošajiem” Labklājības ministriem tā arī nekad nav iestājies tieši par jaunajām ģimenēm, arī nav skaidrs. Negribas ticēt, ka tikai galvenā elektorāta – pensionāru dēļ. Visi LM ministri, sākot no Auguļa, ne reizi politiski nav iestājušies par māmiņām, bērniem. Protams, var jau teikt, ka valstij ir arī citas prioritātes, ne tikai dzimstības veicināšana par pāris simtiem vai tūkstošiem mazuļu vairāk vai mazāk gadā, tā nav “liela problēma|, kamēr jāglābj bankas, lidostas vai jādala miljoni vilcieniem (interesanti, kas ar viņiem brauks?).

Tomēr demogrāfija tika, vismaz vārdos, pasludināta par prioritāti un tad nu sākās mazo ielāpiņu likšana lielajai, dziļajai brūcei – sākta bērt sīknauda tur, kur patiesībā ir liela bedre. Vāja politiskā griba kaut ko patiešām izdarīt līdz galam – beidzot sakārtot bērnudārzu jautājumus, beidzot vienoties par neapliekamā minimuma sakarīgu palielināšanu tieši ģimenēm ar bērniem, beidzot izbeigt diskrimināciju pret gados jaunajām mātēm, kas nav bijušas sociāli apdrošinātas gadu desmitus vai izvēlējušās iegūt augstāko izglītību – minimālā māmiņu alga ir 50 latu, un šos nieka grašus saņem pie 40 % māšu Latvijā.

Es visai maz ticu, ka tiks palielināta minimālā māmiņu alga, kaut vai līdz kaimiņvalstu līmenim – Igaunijā tā ir četras reizes lielāka! Taču es zinu, ja netiks atbalstītas jaunās, izglītotās, studējošās sievietes dzemdēt pirmo bērniņu šeit Latvijā, ļoti daudzas no viņām var izvēlēties plānot savu nākotni ar visiem potenciālajiem bērniem citā valstī.

Ja Latvijā sievietes nedzemdēs savos jaunības gados, viņas labi ja piedzemdēs 1 bērnu un savos 30-smit. Nekāda nācijas glābšana te tīri matemātiski nesanāk un diezin vai šo faktu nezin LM..

Kamēr šie nācijas zārka sitēji – politiķi, nedomās par jaunajām ģimenēm un visu laiku centīsies “atfutbolēties” ar smukiem vārdiem (Ašeradana teksts par 150 miljoniem, Dombrovska tukšie solījumi par 23 miljonu finansējumu bērnudārziem), ticības šīs valsts nākotnei nebūs! Valstī, kurā nerūpējas par bērniem un ļauj mātēm dzīvot nabadzībā tikai tāpēc, ka viņas izdomājušas sekot dabas aicinājumam un piedzemdējušas jaunas, kā tas faktiski būtu tikai normāli, tikmēr viss pārējais var iet ratā, jo šiem pasākumiem nav jēgas ilgtermiņā – nebūs kam!

Politiskā bezzobainība attiecībā pret demogrāfiju pēdējos gadus ir bijusi graujoša; valdības un ministru komunikācija ar šo sabiedrības daļu – jaunajām ģimenēm – līdz mielēm diskriminējoša.

Vai ir par daudz prasīts,ka tomēr tiek pildīti iepriekšējās vēlēšanās dotie solījumi – piemēram, sakārtot bērnudārzu rindas? Atbalstīt demogrāfiju kā valdības prioritāti? Kur ir šie darbi? Tad, kad patiešām par kaut ko ir jāižšķiras, sākās ņaudēšana un ņemšanās, uz kuru ir vienkārši riebīgi skatīties.

Šodien piedalīšos darba grupā, kurā laikam izskanēs pēdējie agonijas saucieni pirms izšķirošās budžeta balsošanas. Izteikšu savu viedokli arī šī vakara LTV1 “Sastrēgumstundā”.

Ja šī valdība tomēr neizšķirsies atbalstīt demogrāfiju, apsvēršu iespēju ar visu ģimeni tuvākajos gados tomēr emigrēt – ne jau sevis, bet tieši bērnu nākotnes perspektīvas dēļ.

1

Grafiks: demogrāfs Ilmārs Mežs

Sandija Salaka, Māmiņu Kluba vadītāja, 2 bērnu mamma

03/08/2012

Demogrāfija – Latvijas neatliekamā prioritāte

Mums vēl ir dots vesels gadsimts, lai to izmantotu latviešu tautas pašsaglabāšanai

Z_dainis_gatisdiezi____leta-media_large
Foto: Gatis Dieziņš, LETA
Ilmārs Mežs 3.augusts
Jau visu gadsimtu latvieši demogrāfiskā ziņā ir nīkuļojuši un dzimstība tikai mazliet pārsniedza mirstību. Līdz ar 1990.gadu strauji mainījās Latvijas iedzīvotāju sociālais stāvoklis, un līdzīgi kā citās postsociālisma valstīs strauji samazinājās dzimstība.

Jauniegūtā brīvība nāca komplektā ar sociālā nodrošinājuma kritumu, īpaši 90.gadu vidū daudziem Latvijas iedzīvotājiem kļuva daudz grūtāk nodrošināt sevi un savus apgādājamos ar minimālo iztiku, apģērbu un mājokli. Tas strauji atsaucās uz dzimstības kritumu, īsā laikā jaundzimušo bērnu skaits samazinājās uz pusi – no vairāk nekā 40 tūkstošiem jaundzimušo 1986.-1988.gadā līdz aptuveni 19 tūkstošiem 1996.-1999.gadā.

Latvijā dzimušo un mirušo skaits 1985.-2011.gadā


Rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, dzimušo skaits saruka līdz 10 bērniem 1993.gadā un pat zem astoņiem bērniem 1997.-1998.gadā. Pamazām nostiprinoties Latvijas sociālai politikai un arī pieaugot jaunu sieviešu skaitam reproduktīvajās vecumgrupās, Latvijā dzimušo bērnu skaits pieauga, sasniedzot 21 tūkstoti 2003.gadā, 22 tūkstošus 2006.gadā un pēdējo dekāžu maksimumu – nepilnus 24 tūkstošus sasniedzot 2008.gadā.

Relatīvi tas tomēr bija tikai mazliet vairāk nekā 10 bērnu uz 1000 iedzīvotājiem. Kaut arī jaunu sieviešu skaits auglīgajā vecumā turpināja pieaugt, ekonomiskā krīze atkal strauji – līdz 21,7 tūkstošiem – samazināja dzimušo bērnu skaitu 2009.gadā, bet 2011.gadā to bija vairs tikai 18,6 tūkstoši jeb aptuveni deviņi bērni uz 1000 iedzīvotājiem.

Tātad veidojas paradoksāla situācija – gados, kad auglīgajā vecumā ir visvairāk sieviešu (1/4 miljona), Latvijā vērojams vismazākais jaundzimušo skaits.

Vidējais bērnu skaits uz vienu sievieti samazinājās no vairāk nekā 2,0 bērniem 1980.gadu beigās līdz 1,3-1,4 bērniem „treknajos gados”, bet 2011.gadā tas ir nokritis līdz kritiski zemajam līmenim – 1,1 bērnam. Lai iedzīvotāju skaitu saglabātu nemainīgu, nepieciešams, lai sievietēm būtu vidēji 2,2-2,3 bērni.

Ar pašreizējo dzimstības līmeni Latvijas iedzīvotāju skaits turpinās arvien straujāk samazināties, un jau pēc vienas paaudzes tas sasniegs kritiski zemo līmeni, kas prasīs masveida imigrāciju.

Saglabājoties tik zemai dzimstībai, jau pēc dažām paaudzēm Latvijas iedzīvotāju skaits nokritīsies zem miljona un būtībā būs apdraudēts Latvijas pastāvēšanas saturs un jēga.

Lēšot nākotnes prognozes, pēc 20 gadiem, kad bērnu radīšanas vecumā mums būs divreiz mazāk sieviešu, jo tikai tik daudz to piedzimis laikā no 1990. līdz 2010.gadam, arī jaundzimušo bērnu skaits samazināsies vēl uz pusi – tas svārstīsies vairs tikai ap 10 tūkstošiem jaundzimušo gadā.

Vēl pēc paaudzes atkārtosies līdzīgs dzimstības samazinājums un Latvijas iedzīvotāju kopskaits visai strauji samazināsies, pieņemot, ka nenotiks būtiska imigrācija. Grūti iedomāties apstākļus, kas liks nākotnes sievietēm kardināli palielināt vidējo bērnu skaitu, līdz ar to šis samazinājums visdrīzāk turpināsies.

Pēc 100 gadiem – 2110.gadā – Latvijā varētu būt vairs tikai 0,39 miljoni pašreizējo Latvijas iedzīvotāju pēcteču, kas savukārt jau 2150.gadā būs atkal samazinājies līdz 0,15 miljoniem. Saprotams, ka imigrācija to vairākkārtīgi būs kompensējusi.

Latviešu īpatsvars Latvijā XXII gadsimtā varētu būt vairs tikai starp 10-20%.

Lielajam imigrantu skaitam latviešu valoda un kultūra pakāpeniski izrādīsies par grūtu un dārgu greznību, no kā vairākums centīsies izvairīties.

Zema dzimstība ir visas Eiropas problēma, taču daudzās valstīs bērnu un jauno ģimeņu atbalstam tiek ieguldīts daudz vairāk līdzekļu un rezultātā dzimstības līmenis tuvojas diviem bērniem uz vienu sievieti. Latvijā demogrāfiskajai politikai tiek novirzīts vismazāk līdzekļu – tikai 1% no IKP, kamēr vidējais ES līmenis pārsniedz 2%, bet vairākās valstīs tas ir pat 3%. Vairākums šo līdzekļu netiek izmaksāts tieši vecākiem māmiņalgu vai pabalstu veidā, bet gan netieši – garantētu bērnudārzu veidā, brīvpusdienas visās klasēs, vērā ņemamas nodokļu atlaides utt. Īpaši valstis cenšas kompensēt to ģimeņu izdevumus, kurām ir trīs un vairāk bērnu.

Vidējais bērnu skaits uz vienu sievieti Latvijā un citās Eiropas valstīs, 2008-2010


Nobeigumā var secināt, ka Latvijas demogrāfiskais liktenis tiks izlemts XXI gadsimtā – vai tā gaitā latvieši spēs pierādīt, ka var nodrošināt šīs zemes minimālu aizpildīšanu ar saviem pēcnācējiem, radot pietiekami daudz savas kultūras nesējus un attīstītājus. Būtībā tas izšķirsies jau tuvākajā paaudzē – nākamos 25 gados. Ja šajā laikā latvieši savus demogrāfiskos ieradumus nespēs mainīt, tad nostiprināsies lavīnveida samazinājums un līdz XXI gadsimta beigām latvieši Latvijā paliks par niecīgu minoritāti, kuras valodas un kultūras saglabāšanas iespējas būs praktiski nereālas.

Līdzīgus izzūdošu tautu piemērus nav tālu jāmeklē – šodien ir palikuši vien tikai daži cilvēki ar dzimto lībiešu valodas prasmi, un lībiešu valoda ikdienā praktiski vairs nekur netiek lietota. Cik daudz latviešiem ir žēl par lībiešu tautas, valodas un kultūras iznīkšanu? Tikpat maz būs to, kas mēģinās latviešu valodu saglābt dzīvu jau pēc viena gadsimta.

Mums vēl ir dots laiks un iespēja – vesels gadsimts! Vai pratīsim to izmantot un saglabāties?

Autors ir demogrāfs, Nākotnes fonda valdes priekšsēdētājs

 

04/04/2012

Jānis Vanags: Katram sava demagoģija

2012. gada 28. marts

Latvijas luterāņu baznīcas arhibīskapa viedoklis par abortu legalizāciju mūsu valstī (pārpublicēts no laikraksta «Svētdienas Rīts»).

Ginekoloģe Ilze Lietuviete man pastāstīja, ka tikko dzimis zīdainis ir bērns, bet pirms pusstundas viņš bija auglis. Valoda ir varena lieta. Pasaki to pašu citādi, un skan daudz labāk. Sakām «grūtniecības pārtraukšana» – un nemaz neizklausās tik briesmīgi. Varam par to uzrakstīt eseju un nepieminēt, ka runājam par cilvēkbērna nogalināšanu, kuram pukst sirds. Bērns var palocīt savus mazos loceklīšus un savilkt dūrītes. Viņš var kustēties un sajust sāpes. Dažu no šiem bērniem iznīcina ar vakuuma metodi. Apmēram 30 reižu spēcīgāks vakuums nekā parastajā putekļusūcējā sarausta viņu ķermeņus gabalos. Dažreiz ērtības labad viņiem iepriekš sadragā galvaskausu. Citus nonāvē ar cilpveidīgu nazi, vispirms nogriežot šiem bērniem galvu un pēc tam izņemot viņus no mātes klēpja pa gabaliem. Lietojot sāls metodi, daļu augļa ūdens aizstāj ar koncentrētu sāls šķīdumu. Pēc katra norīta malka un elpas vilciena bērns raustās konvulsijās. Viņa smadzenēs sākas asiņošana. Ādas virskārta nolobās, pārējā paliek jēla un saplaisājusi. Pēc dažām stundām var atnākt mokpilnā nāve, taču, kad pēc dažām dienām mātei sākas sāpes, gadās, ka pasaulē nāk vēl dzīvs, bet jau mirstošs bērns. Ja grūtniecības laiks šīm vai līdzīgām metodēm ir jau par lielu, paliek iespēja izdarīt histerotomiju – kaut ko līdzīgu ķeizargriezienam, kura mērķis ir nevis glābt bērnu, bet – viņu nogalināt. Ķirurģiski atverot mātes dzemdi, no tās gandrīz vienmēr izņem dzīvu bērnu. Varbūt viņš pat raud, taču viņu pamet nāvei. Dažus bērnus apzināti nosmacē, citus noslīcina vai nogalina līdzīgā veidā. Latvijā tas notiek piecdesmit reizes dienā.

Melnā etiķete «Vīrietis»
Man žēl, ja ar šīm detaļām esmu kādu satraucis. Taču, ja domājam, ka aborts ir risinājums, tad vajadzētu būt arī pietiekami aukstasinīgiem un paskatīties savai patiesībai acīs – acīs pēc mūsu pieprasījuma un ar mūsu atbalstu nogrieztajām bērnu galvām. Var, protams, to nedarīt, bet meklēt labskanīgākus vārdus. Tad aborts ir vienkārši sievietes izšķiršanās, ko darīt ar savu ķermeni un par to uztraukties ir demagoģija un vīriešu šovinisms. Ja es, pasarg’ Dievs, vēl būtu pieminējis bausli «Tev nebūs nokaut!», tas būtu reliģisks fanātisms un farizejiska Bībeles interpretācija. Valoda tiešām ir varena lieta! Piekarini tikai vajadzīgās etiķetes un pat vēlēšanās paklausīt Dievam vai žēlums par nobendētu bērnu izklausīsies pēc netikuma. Pat sievietes, kas piketē pret abortiem, ierindosies to vidū, kuras nekad nav dzemdējušas vai stāvējušas izvēles priekšā, bet kam ir ērta bezdievīga vīriešu morāle. Atšķirīgs viedoklis kļūst par lielu naidu. Un tad vēl tā lielā, melnā etiķete ar vienu vārdu – vīrietis.

Acīmredzot nest sevī dzīvību ir tiešām vienreizējs pārdzīvojums. Daža sieviete tādēļ nepieļauj pat domu, ka arī vīrietim Dievs varētu būt piešķīris kādas izjūtas bērna ieņemšanas, veidošanās un dzimšanas priekšā. Ka pretošanās abortiem varētu būt izpausme nevis vīriešu kārei dominēt pār sievieti, bet viņa arhetipiskajai misijai aizsargāt bērna dzīvību. Šādas sievietes ir pārliecinātas, ka vīrietis nespēj aptvert dzīvības noslēpumu dziļumus, kas viņām atklāti, bet izprast vīrieti nav vērts pat censties, jo tāpat tur nekā nav. Viņš derīgs labi ja alimentu maksāšanai.

Vīrieši, saudzējiet un glabājiet savas sievietes! Ja sieviete kādreiz, kaut kā, kaut kad tiek ievainota savā sievietībā, var gadīties, ka viņa pāriet robežu, aiz kuras beidzas sieviete un vīrietis kā viena miesa, un sākas sieviešu tauta savos ierakumos un tranšejās. Tur vīrietis ir nevis draugs vai ģimenes galva, bet apspiedējs un konkurents. Tur Dieva vārds ir ne tas, kas Bībelē, bet tas, kas gandarī sievietību. No turienes gandrīz nekad neatgriežas. «Kyrie eleison!»

Kādēļ sievietes izšķiras par abortu?
Atceros sešpadsmitgadīgu meiteni, kura uz ārstes jautājumu, kādēļ viņai gada laikā jau trešais aborts, atbildēja: «Dakter, es taču eju uz dejām!» Droši vien tik triviāli iemesli negadās pārāk bieži? Taču vai aborta motīvi vienmēr ir tik smagi, ka atsver brutāli nogalināto bērnu moku pilno nāvi? Vai kaut kas to vispār var atsvērt? Par visiem argumentiem, kas tiek piesaukti legālo abortu aizstāvībai, varētu diskutēt, taču ko nu vairs. Deputāti ir balsojuši, «vaša vzjala», kā saka krievi. Nu Latvijā piecdesmit bērnus ik dienas nogalinās likuma ietvaros, varbūt pat ar tīru sirdsapziņu. Bet ja kaut uz mirkli pieļaujam iespēju, ka tur augšā varētu būt Dievs un mēģinām iedomāties, cik daudz asiņu brēc uz debesīm… Latviešu tautai bija iespēja pateikt nē šim bērnu slaktiņam, taču tā pateica jā. Varam jau turpināt kalt plānus par latviešu valodas nostiprināšanu, bet nedomāju, ka no šā asins lēmuma kā tauta atlabsim. Kad prezidents izsludinās par likumīgu to, ka viens cilvēks var izlemt nogalināt otru, es droši vien pievienošos to pulkam, kas iestājas par Okupācijas muzeja nojaukšanu. Būtu tīrā divkosība kopt šādu muzeju un atzīmēt tik daudzas upuru piemiņas dienas, ja ne krustneši, ne fašisti, ne komunisti mums nav darījuši neko vairāk par to, ko atzīstam par likumīgu paši pie saviem bērniem.

Nojaušu, ka arī man kādā stērbelē karājas etiķete – runā fanātiskā naidā kā tāds, kas nekad nav stāvējis izšķiršanās priekšā. Es nejūtu ne lielu, ne mazu naidu, tikai žēlumu un sēras. Un es esmu stāvējis izšķiršanās priekšā. Kad ārstu konsīlijs man divdesmit septiņu gadu vecumā pateica, ka mans gaidāmais bērns piedzims fiziski un garīgi kropls un ka jāizdara aborts, manas būtnes nekristītā daļa ļoti, ļoti gribēja piekrist. Man likās, ka visa mana atlikusī dzīve tiek sakropļota un ka tas ir nežēlīgi un negodīgi. Vienīgais, kas deva spēku tikt tam pāri un kam mūsu meita var pateikties par dzīvību, bija manas sievas un mana farizejiskā attieksme pret bausli «Tev nebūs nokaut!» un paļāvība, ka Dievs dos spēku izturēt visu, ko uzņemamies, Viņam paklausīdami. Tai laikā mēs par paļaušanos un par Dieva žēlastību uzzinājām vairāk nekā visos sprediķos kopā.

Nometot krustu, var nomest arī pestīšanu
Reiz lasīju kādas sievietes stāstu par viņas dramatiskajiem dzimšanas apstākļiem. Viņas vecāku, amerikāņu misionāru mājās kādā Dienvidamerikas ciemā ielauzās kaujinieki. Tie sasēja vīru un viņa acu priekšā izvaroja sievu. No šā nozieguma piedzima meitenīte. Pēc gadiem, būdama jau pieaugusi, viņa rakstīja: «Katru nakti, guļot sava vīra rokās, es izjūtu bezgalīgu pateicību pret saviem kristīgajiem vecākiem, kas ļāva man piedzimt.»

Iemesli, kādēļ sievietes izšķiras par abortu, var būt ļoti smagi. Es ļoti labi varu saprast, kādēļ sekularizētā sabiedrība tik ļoti vēlas saglabāt iespēju to izdarīt bez kavēkļiem. Taču mums, kristiešiem, ir iespēja uz to paskatīties citādi. Dievs mums ir devis ne tika bausli «Tev nebūs nokaut!», ne tikai aicinājumu aizliegt sevi, ņemt savu krustu un sekot Viņam, bet arī apsolījumu būt mums vistuvāk dzīves traģiskajos un grūtajos brīžos. Tādēļ mums ir daudz labāks iemesls, kā pasaulei atdarīt savu muti par labu tiem, kas paši ir it kā mēmi un savā labā runāt nespēj, un visu to lietas labā, kas ir atstāti (Salamana pamācības, 31:8). Ja mēs to nedarīsim – kurš tad lai to darītu? Daudzas sievietes iestājas par abortu legalizāciju tādēļ, ka pašas ir reiz par to izšķīrušās un tagad nespēj abortu atzīt par bērna nonāvēšanu. Taču Dieva piedāvātais veids, kā tikt galā ar savu pagātni, ir nevis tās noklusēšana un apslēpšana, bet grēksūdze. Nav tāda grēka, ko Dievs nevarētu piedot Kristus dēļ. Nav tādas vainas, par kuru Dievs negribētu atjaunot sirdsmieru. Taču mieru un piedošanu dos nevis abortu legalizācija, bet absolūcija, evaņģēlijs un sakramenti. Jēzus teica – nāciet pie Manis, es jūs gribu atvieglināt. Kas pie Manis nāk, to es patiesi neatstumšu.

Kad Dievs radīja vīrieti un sievieti, viņš vīrietim uzticēja būt ģimenes galvam. Tas nozīmē – būt galvenajam atbildīgajam Dieva priekšā par svarīgākajiem lēmumiem abu attiecībās. Lai Dievs ir vīrietim žēlīgs, ja viņa nesavaldības, bezatbildības un neuzticamības dēļ ir jāmirst bērniem. To asinis nāks pār viņa galvu. Vīrišķības pazīme ir nevis neapvaldīta potence, bet savaldība un atbildība. «Kyrie eleison!»

26/03/2012

Sasniegts zemākais dzimstības līmenis, kāds Latvijā novērots

Šobrīd sasniegts zemākais dzimstības līmenis, kāds Latvijā vēsturiski novērots, – vidēji vienai sievietei dzimst 1,1 bērns,  vēsta laikraksts «Neatkarīgā».

Pirms 25 gadiem tā nebija

Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes statistikas un demogrāfijas katedras vadītājs Pēteris Zvidriņš laikrakstam skaidro, ka vēl pirms 25 gadiem tā nebija. «80.gadu beigās dzimstība bija diezgan lielos plusos. Salīdzinājumam: 1986./1987. gadā dzimušo skaits bija 42 000, 2011. gadā – 18 000,» sacīja demogrāfs.

90.gados situācija pavērsās uz slikto pusi – saruka dzimstība, palielinājās mirstība un mūža garums samazinājās. Tam bija pietiekami daudz iemeslu – spriedze sabiedrībā, bankas bankrotēja, haoss ekonomikā. Iedzīvotāju skaita kritumu ietekmēja arī padomju armijas vīru un viņu ģimeņu aizbraukšana, kas vienā gadā samazināja iedzīvotāju skaitu par 54 tūkstošiem.

«Šā gadsimta sākumā dzimstības rādītāji sāka kāpt, bet tad sākās krīze, un atkal – kritums.

Nu esam atsviesti viszemākajā punktā, kāds Latvijā vēsturiski ir novērots, – vidēji uz vienu sievieti dzimst 1,1 bērns.

Paaudžu nomaiņa noris vien 60% apjomā,» brīdina Zvidriņš.

Lielāko deficītu rada emigrācija

Viņš piebilst, ka cilvēku skaits sarūk ne tikai dabiskās atražošanās nepietiekamības, bet arī migrācijas dēļ.

«Lielāko deficītu rada emigrācija. Tā ir kļuvusi par mūsu valsts galveno demogrāfisko, sociālo, ekonomisko un politisko problēmu,» secina profesors.

Skarbus vārdus Latvijas valdībai par demogrāfijas problēmu nerisināšanu velta Starptautiskās migrācijas organizācijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs.

Viņa aprēķini rāda – ja valdība neko nedarīs šajā lietā, Latvijas iedzīvotāju skaits pēc četrām paaudzēm būs labi ja 0,5 miljoni.

Latvijā aktuāls ir jautājums par demogrāfisko situāciju un to, kā veicināt dzimstību, jo pēdējos gados Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās gan emigrācijas dēļ, gan tādēļ, ka iedzīvotāju mirstība pārsniedz dzimstību. Kā viens no populārākajiem instrumentiem dzimstības veicināšanai no dažādu organizāciju puses tiek minēta pabalstu palielināšana vecākiem.

Iedzīvotāju skaits samazinājies par 13%

Saskaņā ar 2011.gada tautas skaitīšanas datiem, Latvijas iedzīvotāju skaits kopš 2000.gada tautas skaitīšanas samazinājies par 13% un 2011.gada 1.martā bija 2 067 887. Tā kā iedzīvotāju mirstība visā laikposmā kopš iepriekšējās tautas skaitīšanas ir bijusi lielāka salīdzinājumā ar jaundzimušos skaitu, rezultātā iedzīvotāju skaits šā faktora dēļ ir samazinājies par 119 tūkstošiem, bet starptautiskās emigrācijas ietekmē – par 190 tūkstošiem cilvēku.


Foto: nra.lv

Jau sen demogrāfi sit trauksmes bungas, ka Latvijas iedzīvotāju skaits dramatiski sarūk. Diemžēl arī mūža ilguma un daudzu citu rādītāju ziņā Latvijai nav ar ko lepoties. Kāpēc tā ir un ko darīt – atbildes uz šiem jautājumiem diskusijā mēģināja rast Latvijas Universitātes un citi zinātnieki.

Maksimālā cilvēku vecuma atšķirība starp dažādām Eiropas valstīm sasniedz pat 20 gadus. Priekšgalā ir Ziemeļeiropas valstis, bet Latvija turas kaut kur pa vidu. Lai gan Somijas piemērs rāda – varēja būt arī citādi. Somijai un Latvijai šie rādītāji pagājušā gadsimta 70. gados bija ļoti līdzīgi, bet tad mūsu ziemeļu kaimiņi strauji izrāvās un nu ir krietni pārsnieguši 80 gadu atzīmi, kamēr mūsu valstī mūža garums iestrēdzis ap 70 gadu robežu.

«Arī sieviešu un vīriešu vecuma starpības ziņā nevaram lepoties – tā sasniedz 10 līdz 12 gadus, kamēr citviet tie ir trīs līdz pieci gadi. Tāpat veselīgi nodzīvoto gadu tabulā neesam glaimojošā vietā, kam par iemeslu ir gan sociālekonomiskie apstākļi, gan vides, medicīniskie un bioloģiskie faktori,» uzsver Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes un vadības statistikas un demogrāfijas katedras profesors Juris Krūmiņš.

Profesors Ekonomikas un vadības fakultātes statistikas un demogrāfijas katedras vadītājs Pēteris Zvidriņš, runājot par satraucošo tautas izmiršanas problēmu, atgādina, ka vēl pirms 25 gadiem tā nebija: «80. gadu beigās dzimstība bija diezgan lielos plusos. Salīdzinājumam: 1986./1987. gadā dzimušo skaits bija 42 000, 2011. – 18 000.» 90. gados situācija pavērsās uz slikto pusi – saruka dzimstība, palielinājās mirstība un mūža garums samazinājās. Tam bija pietiekami daudz iemeslu: spriedze sabiedrībā, bankas bankrotēja, haoss ekonomikā. Iedzīvotāju skaita kritumu ietekmēja arī Padomju armijas vīru un viņu ģimeņu aizbraukšana (vienā gadā vien 54 000). «Šā gadsimta sākumā dzimstības rādītāji sāka kāpt, bet tad sākās krīze, un atkal – kritums. Nu esam atsviesti viszemākajā punktā, kāds Latvijā vēsturiski ir novērots – vidēji uz vienu sievieti dzimst 1,1 bērns. Paaudžu nomaiņa noris vien 60% apjomā,» brīdina P. Zvidriņš, piebilstot, ka cilvēku skaits sarūk ne tikai dabiskās atražošanās nepietiekamības, bet arī migrācijas dēļ. «Lielāko deficītu rada emigrācija. Tā ir kļuvusi par mūsu valsts galveno demogrāfisko, sociālo, ekonomisko un politisko problēmu,» secina profesors.

Skarbus vārdus Latvijas valdībai par demogrāfijas problēmu nerisināšanu velta Starptautiskās migrācijas organizācijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs. «Nepiekrītu tam, ka šajā jomā neko nevar darīt. To rāda skaitļi: Islandē (vienai sievietei vidēji dzimst 2,2 bērni), Īrijā (2,1), Norvēģijā (2,0). Pat Igaunijā šis rādītājs ir 1,6. Šīs valstis ļoti atbildīgi un mērķtiecīgi risina minētās problēmas. Piemēram, Igaunijas valdība ik gadus iegulda lielas summas, lai atbalstītu ģimenes: visiem ir pieejams bērnudārzs, visiem skolēniem ir brīvpusdienas, māmiņu algām griesti nav noteikti, bērnu pabalsti ir cilvēka cienīgi. Mēs ar savu nodokļu sistēmu esam izmanījušies sodīt jaunās ģimenes – it īpaši tās, kurās ir trīs četri un vairāk bērnu. Mums tikai liek paciesties – kad būšot lieka nauda, tad arī ko došot. Nedrīkst gaidīt ne mirkli, arī taupīt nedrīkst, citādi būs par vēlu,» sašutis ir I. Mežs, atgādinot, ka Igaunijā pat konstitūcijā rakstīts, ka valsts uzdevums ir nodrošināt nākotnē igauņu nācijas un kultūras saglabāšanu. Kāda tad ir mūsu valsts sūtība? Viņa aprēķini rāda – ja valdība neko nedarīs šajā lietā, Latvijas iedzīvotāju skaits pēc četrām paaudzēm būs labi ja 0,5 miljoni.

Viņam pievienojas arī P. Zvidriņš. Viņš aicina iedzīvotājus aktīvāk bombardēt valdību par nepieciešamību aktīvāk risināt demogrāfiskās problēmas. «Arī Demogrāfisko lietu padome ar premjeru priekšgalā šiem jautājumiem nav nopietni pievērsusies. Pagaidām tā ir izskatījusi neauglības un reproduktīvās veselības jautājumus, kas ir krietni par maz, lai uzlabotu situāciju,» atzīst profesors.

***

Demogrāfija – valdības prioritāte?

88% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju uzskata, ka valdība par savu prioritāti nav izvirzījusi valsts demogrāfisko problēmu risināšanu

5% iedzīvotāju uzskata, ka valdība par savu prioritāti ir izvirzījusi valsts demogrāfisko problēmu risināšanu

7% aptaujāto nav konkrēta viedokļa šajā jautājumā

Avots: TNS Latvia/LNT aptauja

***

Iedzīvotāju skaits 2 067 887

Kopš1987. gada par 309 000 iedzīvotājiem mazāk

02/02/2012

Mūsu situācija – bruģēts ceļš uz elli

«Apollo», 2. februāris (2012)

Latvijā ģimenē ir vidēji viens bērns, kamēr Igaunijā ir gandrīz divi, par demogrāfisko situāciju Latvijā informē demogrāfs Ilmārs Mežs, kritizējot Valsts prezidenta Andra Bērziņa pausto, ka demogrāfijas attīstībai nav nepieciešamas lielas naudas summas.

“Diemžēl, man ļoti žēl teikt kritizējošus vārdus, bet prezidents maldās,» intervijā LNT raidījumā «900 sekundes» sacīja Mežs, norādot, ka bez lielas naudas neviena Eiropas valsts nav varējusi savu dzimstību palielināt un Latvija nav izņēmums.

«Iespējams, viņš [prezidents] ļoti šauri domāja par skaidru naudu dzērāju ģimenēm. Tur jārisina graudā, nevis naudā,» sacīja demogrāfs.

Viņš gan pauda uzskatu, ka skaidrā nauda ir pēdējais, ko vajadzētu, bet vajag garantētus bērnu dārzus, nodokļu atlaides, brīvpusdienas skolā, bezmaksas izglītību, nepērkot dārgās mācību grāmatas un darba burtnīcas.

«Mums ir tāda valsts politika, ka bērns ir greznība, ko var atļauties tikai turīgākais,» satraukts ir Mežs.

Par piemēru viņš minēja Igauniju, kur ar tās nelielajiem līdzekļiem, nebūvējot «Dienvidu tiltus» un citas greznības, ar valsts atbalstu ļoti strauji pieaudzis, piemēram, māmiņu skaits ar augstāko izglītību. Tāpat Igaunijā pieaug iedzīvotāju skaits.

«Protams, par to ir jāmaksā, bet jautājums ir par valsts prioritāti. Kas ir valsts mērķis – pastāvēt un izmirt? Pastāvēt tāpēc, lai būtu sabalansēts budžets? Bet kas būs pēc vienas divām paaudzēm?» – vaicā Mežs.

Mežs uzsvēra, ka laika nav daudz: «Šīs desmit minūtes beigsies līdz ar šī prezidenta un parlamenta termiņa beigām,» viņš sacīja, paskaidrojot, ka pēc tam jau būs par vēlu un pēc tam varēsim tikai to, kā noturēt cilvēku skaitu.

«Es nemudinu latviešus radīt vairāk bērnu nekā viņi grib. Mums ir viens bērns ģimenē, ceļš bruģēts uz elli,» sacīja Mežs.

25/01/2012

Latvijā valda izteikta bezbērnu politika

Ilmārs Mežs, demogrāfs, Nākotnes fonda vadītājs. 2012. gada 25. janvāris

Valsts prezidents nesen atkārtoti izteica viedokli, ka nauda nav galvenais, ar ko varēs uzlabot Latvijas kritisko demogrāfisko situāciju. Šai domai varētu piekrist tikai tik daudz, ka turīgajās ģimenēs valsts naudas piešķīrums, protams, nebūs svarīgs, jo šiem aptuveni 10% Latvijas iedzīvotāju nauda ir pietiekami. Taču pārējiem 90% ģimeņu lielāks atbalsts no valsts ir būtisks un pat izšķirošs faktors, lai varētu atļauties radīt bērnus.

Kā lai jaunās ģimenes plāno sev bērnus, ja tūkstošiem bērnu netiek uzņemti bērnudārzos? Potenciālie vecāki ar bažām vēro savu draugu un paziņu lokā tos, kas, gadiem gaidot uz vietu dārziņā, ir spiesti atteikties no iespējas atgriezties darba tirgū, nemaz nerunājot par karjeras turpināšanu. Ja māmiņai bērniņš ir piedzimis fizioloģiski vēlamajā – 20 vai 25 gadu vecumā, kad mācību dēļ darba stāžs vēl nav uzkrāts, viņas māmiņalga būs tikai 50 latu mēnesī. Tātad jaunai māmiņai jāiztiek pašai un jāuztur zīdainītis par 50 latiem mēnesī. Bērna otrajā dzīves gadā pabalsts būs 30 latu, bet pēc tam tikai astoņi lati mēnesī. Bez iespējas iekārtot bērnu dārziņā šīs māmiņas ir spiestas gadiem sēdēt mājās, un viņas nevar strādāt. Papildus vietām dārziņos ir vēl daudz citu veidu, kā valsts varētu sniegt nepieciešamo atbalstu, lai jaunās ģimenes izlemtu par labu bērniem. Tās ir bezmaksas pusdienas visās klasēs, bezmaksas skolas grāmatas un darba burtnīcas, bezmaksas sabiedriskais transports un bezmaksas ārpusskolas nodarbības. Tām arī ir jābūt būtiskām atlaidēm nekustamā īpašuma nodoklī ģimenēm ar vairākiem bērniem. Tās arī varētu būt gan lielāks neapliekamais minimums, gan arī ienākuma nodokļa atmaksāšana daudzbērnu ģimenēm. Labākos atbalsta veidus var noskatīties no Igaunijas vai izdomāt vēl labākus, BET tam visam ir nepieciešama nauda, LIELA NAUDA. Es runāju par papildu naudu vismaz simts miljonu latu ik gadu – kā to spēj Igaunija. Tad arī Latvija varēs cerēt uz būtisku dzimstības pieaugumu, lai tas izlīdzinātos ar mirušo skaitu. Tad Latvijai būs nākotne un beigsies draudi, ka tā pamazām pārvērtīsies par lielu pansionātu.

Nav jau tā, ka latvieši nevēlas bērnus. Aptaujas rāda, ka ģimenes visbiežāk vēlētos sev divus un trīs bērnus. Tātad, ja valsts radītu pietiekamas iespējas, tad Latvijā dzimušo skaits varētu pat dubultoties. Mums jāsasniedz situācija, kad jaunām ģimenēm būtu izdevīgāk plānot sev ģimeni ar vismaz diviem, bet labāk – trim bērniem. Taču līdz šim mums dzimstība arvien samazinās, un esam noslīdējuši līdz 1,1 bērnam. Pēdējo gadu sociālā budžeta konsolidācija visvairāk iegriezusi tieši ģimenēm ar vairākiem bērniem. Latvija ieņem pirmo negatīvo vietu ES valstu pulkā, kurā visstraujāk uzlec (dubultojas) nabadzības risks ģimenēs ar trim un vairāk bērniem, salīdzinot ar ģimenēm bez bērniem. Citas valstis tomēr cenšas pēc iespējas kompensēt ģimeņu lielos papildu izdevumus, ko rada vairāki bērni – un rezultātā šis nabadzības risks un iztikas līmenis paliek aptuveni tāds pats – ir bērni vai nav. Bet Latvijā, kur nepieciešamība pēc bērniem ir visizteiktākā, tur valsts par to rašanos īpaši nerūpējas – bērns tiek pielīdzināts privātām kaprīzēm, tas ir kā luksusa prece, par kuru jāmaksā lieli nodokļi! Bērnu precēm arī varētu PVN samazināt. Vai tad Latvijas Valsts kasei tie nedaudzie lati, kas PVN veidā ienāk no ģimeņu maciņiem par bērnu autiņiem, bērnu pārtiku un zālēm, nav ar rūgtuma asarām slacīti?

Latvijā ir desmitiem tūkstošiem ģimeņu, kas vēlētos sev bērnus, bet veselības stāvokļa dēļ tas neizdodas. Lielai daļai no viņiem var līdzēt ārsti, taču procedūras ir ļoti dārgas – pat 1000 latu un vairāk. Turīgajiem cilvēkiem nav jāgaida uz valsts palīdzību – tie paši var samaksāt, taču pārējiem nav citu iespēju tikt pie gaidītā bērniņa, kā vien cerēt uz valsts palīdzību. Veselības ministre Circene ir apņēmusies jau šogad nodrošināt valsts finansējumu šādām procedūrām, taču arī tam ir vajadzīga valsts nauda.

Līdz šim Latvijā valda izteikta bezbērnu politika, jo ar katru bērnu cilvēku iztikas līmenis strauji krītas. Jaunā valdība, pērn uzsākot darbu, pieņēma deklarāciju, ka demogrāfija būs prioritāte. Pagaidām tā gan ir tukša prioritāte, jo tai vēl nav atrasta nauda. Kopš ir beidzies starptautiskā aizdevuma slogs, valdībai jau pavasarī jāspēj atrast gan pirmos miljonus neauglības ārstēšanai, gan arī nākamos miljonus, lai spētu nodrošināt vietas bērnudārzos visiem mazuļiem. Ja valdība to nespēs, tad nav vērts, ka mums tāda valdība. Bezbērnu politikas vietā Latvijai ir nepieciešama «vēl viena bērna» politika. Igauņi ar lepnumu stāsta par savu fantastisko sasniegumu, ka dzimstības rādītāji no līdzīgiem mīnusiem ir izlīdzinājušies ar mirstību, un to, ka dekādē ir trīskāršojies jauno igauņu māmiņu skaits ar augstāko izglītību. Bet Latvijas demogrāfijas rādītāji pasaules demogrāfu lokā tiek izmantoti kā negatīvais pretpols.

Par šo tēmu nedrīkst pārstāt runāt, bet ir jāsāk rīkoties visiem. Gan valdība, gan Saeima ir vismaz deklarāciju un diskusiju līmenī nopietni pievērsušās demogrāfijas problēmas risināšanai, un drīz būs arī pirmie naudas piešķīrumi valsts budžetā. Uz šī fona prezidenta viedoklis, ka nauda nelīdzēs, nonāk pretrunā ar pārējiem. Aicinu Valsts prezidentu jau tuvākajā laikā izvērtēt, ko viņš varētu darīt, lai sekmētu Latvijas nākotnes nodrošināšanu, un nevis atrunāt, bet tieši iedrošināt arī Saeimu un valdību atrast tam vajadzīgo naudu. Bet tagad, kamēr veselības ministre meklē naudu neauglības ārstēšanā, prezidents it kā iebilst, ka ar to nekas nebūs līdzēts! Ar vērtējumu, ka tik traki jau vēl nav, un nevēlēšanos saskatīt realitāti, ka valsts kļūst par pansionātu, vairs nepietiek! Latvija gaida no sava prezidenta valstiskus spriedumus un rīcību šajā tik nozīmīgajā brīdī, kad jācīnās par valsts un tautas nākotni – vai būs Latvijai pēc dažām paaudzēm latvisks saturs? Jau 20 gadu krītam demogrāfiskā bedrē, tāpēc nākamie daži gadi būs izšķiroši. Latvieši gaida atbildīgus spriedumus un mērķtiecīgu rīcību no visiem, īpaši no Valsts prezidenta!